Vārds „šamanis” dažiem iedveš bijību, citiem interesi, citiem tas liek novērsties, citi jūt aicinājumu pietuvoties. Šamanisma elementi sastopami praktiski visās arhaiskajās kultūrās, pagāniskajās reliģijās un tautu tradīcijās. Tā atsevišķi nav ne reliģija, ne kultūra, ne dziedniecība, un pat ne maģija, drīzāk šamanisms ir uzskatu kopums par pasauli, kas aptver visas dzīves jomas. Tā kā šamanisma saknes atrodamas vai visā pasaulē, tā izpausmes ir diezgan atšķirīgas, taču pamatprincipi ir diezgan līdzīgi. Tradicionāli piekopts šamanisms mūsdienās sastopams šur tur Amerikā vai Sibīrijā, kā arī dažādās dienvidu puslodes zemēs, kur cilvēki joprojām dzīvo ciltīs dabas vidū. Šamaņa galvenā funkcija gadsimtiem ilgi bija nodrošināt kopienas saistības ar garu pasauli. Tas notika caur dabas spēku pielūgšanu, taču ar izpratni, ka viss ir vienots un viss ir Dieva (vai Lielā Gara)daļa. No Lielā gara radušies gan cilvēki, gan dabas gari, gan citas būtnes, tādēļ tie visi ir līdzvērtīgi, cilvēks ne ar ko nav pārāks par dabu, bet ir daļa no visas Dieva radības. Pašlaik šamaņa loma mainījusies, jo mūsdienu cilvēka dzīve ir daudz individuālāka, taču šamanisms nekur nav zudis, kā pasaules uzskats tas rietumu pasaulē kļuvis pat aktuālāks, nekā kristietības ziedu laikos. Man vairāk zināmas Ziemeļamerikas un Krievijas vidienes šamaņu tradīcijas un prakses, tādēļ uz tā arī balstīšu savu vērojumu.
