Back to Top

Šamanisms laiku lokos

Datums  

Vārds „šamanis” dažiem iedveš bijību, citiem interesi, citiem tas liek novērsties, citi jūt aicinājumu pietuvoties. Šamanisma  elementi sastopami praktiski visās arhaiskajās kultūrās, pagāniskajās reliģijās un tautu tradīcijās. Tā atsevišķi nav ne reliģija, ne kultūra, ne dziedniecība, un pat ne maģija, drīzāk  šamanisms ir uzskatu kopums par pasauli, kas aptver visas dzīves jomas. Tā kā šamanisma saknes atrodamas vai visā pasaulē, tā izpausmes ir diezgan atšķirīgas, taču pamatprincipi ir diezgan līdzīgi. Tradicionāli piekopts šamanisms mūsdienās sastopams šur tur Amerikā vai Sibīrijā, kā arī dažādās dienvidu puslodes zemēs, kur cilvēki joprojām dzīvo ciltīs dabas vidū. Šamaņa galvenā funkcija gadsimtiem ilgi bija nodrošināt kopienas saistības ar garu pasauli. Tas notika caur dabas spēku pielūgšanu, taču ar izpratni, ka viss ir vienots un viss ir Dieva (vai Lielā Gara)daļa. No Lielā gara radušies gan cilvēki, gan dabas gari, gan citas būtnes, tādēļ tie visi ir līdzvērtīgi, cilvēks ne ar ko nav pārāks par dabu, bet ir daļa no visas Dieva radības. Pašlaik šamaņa loma mainījusies, jo mūsdienu cilvēka dzīve ir daudz individuālāka, taču šamanisms nekur nav zudis, kā pasaules uzskats tas rietumu pasaulē kļuvis pat aktuālāks, nekā kristietības ziedu laikos. Man vairāk zināmas Ziemeļamerikas un Krievijas vidienes šamaņu tradīcijas un prakses, tādēļ uz tā arī balstīšu savu vērojumu.

Šamanisko pasaulskatu raksturo izpratne, ka viss ir dzīvs un vienots, gan redzamās, gan neredzamās pasaules un būtnes. Pasaule ir apgarota un saprātīga, ar to var sadarboties vai naidoties, kā nu cilvēks izvēlas. Pasaule nav viennozīmīgs jēdziens – pamatā tā sastāv no augšējās, apakšējās un vidus pasaules, kurās visās mīt saprātīgas, apgarotas būtnes. Cilvēks, loģiski, dzīvi vada vidus daļā, bet ir saistīts gan ar apakšu, gan augšu. Tāpat nav ne vērtīgākas vai labākas, ne sliktākas pasaules – pretēji kristietības shēmai, ka apakšā ir elle (viss sliktais), bet augšā debesis (labais un gaišais). Šamanismā apakšējā pasaule ir pilna ar senču gariem, veļiem, spēka dzīvnieku un totēmu enerģijām, un tie visi ir cilvēkam labvēlīgi, ja vien dzīvo saskaņā ar viņu vēlējumiem. Augšējā pasaulē mīt dažādi palīdzīgi un atbalstoši gari, dievības, neiemiesotās dvēseles, tur arī rodas zināšanas un garīgie spēki. Arī šajā, vidus pasaulē, paralēli mums atrodas dabas gari, enerģētiski veidojumi (spēki), te notiek stihiju un cilvēku mijiedarbība. Šamaniskie ceļojumi visbiežāk notiek uz apakšējo pasauli, jo tur ir pagātne, tur atrodas cilvēku sastrādātās vai nepadarītās lietas, kas rada problēmas tagadnē, slimības un pat savstarpējus strīdus. Uz augšējo pasauli dodas pēc zināšanām un dievību atbalsta. Augšējā un apakšējā pasaule sastāv no vairākiem lokiem (stāviem, koka zariem vai pakāpieniem), kuru skaits dažādās kultūrās ir mainīgs vai nenoteikts. Jāņem vērā, ka precīzas mērvienības, cipari un laika aprēķini šamanismā vispār nav aktuāli – neredzamās pasaulēs tie ir savādāki un mūsu prātam neaprakstāmi, svarīga ir vienīgi to jēga un saistība ar cilvēku pasaules loku. Vidus daļā šamanis darbojas kā psihologs, dabas pazinējs un burvis, jo ir labi pazīstams arī ar šīs pasaules daļas spēkiem.

Citās pasaulēs cilvēks var nonākt, atrodoties izmainītā, paplašinātā, neikdienišķā apziņas stāvoklī, ko mūsdienās saprot kā dažāda dziļuma transu. Transa stāvokli panāk dažādi – ar kustībām, deju, sitaminstrumentu ritmu, dziedāšanu, vargānu skaņām, spēka augu preparātiem, izmainītu elpošanu, vides enerģiju un dabas stihiju palīdzību. Šos izmainītos apziņas stāvokļus šamanismā dēvē par ceļojumiem, jo to laikā uz citu pasaules loku pārceļas ļoti liela šamaņa būtības daļa, atstājot šai realitātē tikai ķermeni. Svarīgi, ka, lai arī ceļojuma laikā šamanis var izturēties kā prātu zaudējis, viņš pilnībā pārvalda situāciju un ir pie apziņas. Viņš arī izjūt citā pasaulē reālas emocijas un fiziskas sajūtas, kam šeit nav taustāma avota. Bieži šamaņa darbība notika sapņojot, jo sapņu vide tika uzskatīta par tikpat reālu, kā nomods, tikai bez matērijas bremzējošās daļas. Apzināta sapņošana tika īpaši piekopta Dienvidamerikas indiāņu vidū, taču pazīstama arī citviet. Senču dotās zīmes sapņos taču ņem vērā arī pavisam loģiski mūsdienu cilvēki.

Cilvēks šai sistēmā nav radības kronis, taču izceļas ar to, ka saistīts ar ļoti dažādām šīs pasaules daļām un sadarbojas ar tām. Tradicionāli parasts cilvēks nevar to darīt apzināti, tādēļ ir pakļauts citu pasauļu un būtņu ietekmei. Šamanis to visu saprot un var apzināti nodrošināt cilvēkiem labvēlīgas attiecības ar citām būtnēm un spēkiem. Būtībā šamanis ir starpnieks starp cilvēku pasauli citām pasaulēm, viņš brīvi ceļo (garā)pa pasauļu lokiem un kontaktējas ar dažādiem to iemītniekiem. Agrāk šamanis bija viena no cilts svarīgākajām personām, kas izpildīja gan dziednieka, garīdznieka, burvja, gan tiesneša funkcijas, bieži vien piemeklēja atbilstošu laulāto draugu, kā arī deva atbildes cilvēkiem no garu pasaules. Bez garu atbalsta netika sāktas ne medības, ne būvniecība, ne karadarbība vai jebkurš cits nozīmīgs pasākums. Daļu šo funkciju mūsdienās izpilda cilvēki, kas tam specializējušies, bet daļa joprojām ir šamaņu darbalauks.

Kaut arī tradicionālajā šamanismā ir daudz upurēšanas un kontaktu ar mirušajiem, būtībā tas ir dzīvības kults. Dzīvību dod gara klātbūtne (izteiciens par miršanu „izlaida garu”), un enerģijas daudzums, kas liek būtnei darboties un attīstīties. Materiālais iemiesojums ir svarīgs, bet ne primārs. Dzīvība ir visā, kas dabā sastopams- cilvēkos, dzīvniekos, kokos un puķēs, akmeņos un pašā zemē. Arī ugunī, ūdenī un vējā ir dzīvība. Tikpat dzīvas ir neredzamās būtnes, gari, veļi, totēmi, dievības – tiem piemīt gars un enerģija, tātad tie ir dzīvi.  Latviešu dievības – Pērkons, Ūsiņš, visas mātes, u.t.t. ir ļoti uzskatāms piemērs šādam pasaules modelim. Dzīvība ir arī cilvēka radītās lietās, taču pēc noteiktas intensitātes pārstrādes tā var zust, tāpēc ir dzīvas lietas un nedzīvas. Protams, ikdienā vēlams savā apkārtnē turēt dzīvas lietas un kā pret tādām arī izturēties, tad tās sniedz atbalstu. Dzīvās lietas, ko cilvēks vai ģimene ikdienā lieto, sarod ar savu īpašnieku un tam klausa labāk kā citiem. Visvērtīgākās lietas ir mantotās, kas saistītas ar senču enerģiju, un speciāli darinātie spēka priekšmeti.

Spēka priekšmeti – speciāli ar papildu enerģiju apveltītas lietas, paredzētas kādam noteiktam mērķim – piesaista kādas enerģijas, būtnes, palīdz veikt rituālus, nodrošina saikni ar gariem, u.c. Tie tādi kļūst vai nu tādēļ, ka ņemti no dabas spēka vietām, vai ir ar tādu nolūku radīti, vai arī kādā noteiktā brīdī ieguvuši papildu enerģiju. Spēka priekšmetam var būt piesaistīta arī kāda konkrēta gara enerģija, vai pat kāda dvēseles daļa. Tos darina cilvēks, kas prot sadarboties ar garu pasauli un piesaistīt enerģijas – šamanis vai viņa palīgs. Pats šamanis savā apkārtnē tur vai izmanto praktiski tikai spēka priekšmetus, jo spēks (ne fiziskais) viņa darbā un dzīvē ir pats galvenais. Ikdienas darbībām šamanis spēkus tērē minimāli, jo tie tiek taupīti darbam gara pasaulē. Šamanis mēdz pat dzīvot kādā dabas spēka vietā, kas parastam cilvēkam nav sadzīvei piemērota.

Spēka vietas – tādas ir gan dabā, gan mājokļos. Dabā tās atbilst Zemes enerģētiskajam režģim vai kādai citai dabas spēku sistēmai, kas var būt papildus aktivizēta ar cilvēka palīdzību (emocionāli spēcīgām vai rituālām darbībām). Šīs vietas parasti nav domātas ikdienišķai dzīvei ģimenes lokā, bet gan dažādu enerģiju vadīšanai, iegūšanai, attīrīšanai un izlīdzināšanai. Tur veica rituālas darbības, dziedināšanu, kolektīvos svētkus, kā arī šamanis no šīm vietām devās ceļojumos garu pasaulē. Arī dzīvojamā un jebkurā citā mājā valda dažādas enerģijas, ūdens un uguns āderes, katram mājiniekam atbilstošie pozitīvie un negatīvie punkti, un vēl mājas gari. Ja starp šiem visiem elementiem rodas kādas nesaskaņas, šamanis ir tas, kas tās izprot un atrisina, vai dod padomus cilvēkiem, kā to izdarīt. Šie padomi daļēji saglabājušies dažādos ticējumos un paražās, taču sākotnēji tie bija nevis no vecmāmiņas mantoti, bet šamaņa uzzināti no attiecīgiem gariem, un ieteikti konkrētiem cilvēkiem.

Šamanisma reliģiskā izpausme agrāk pamatā notika caur kopienas svētkiem, kur piedalās visi ciltsvai ciema locekļi. Dabas spēku pielūgšanai saistībā ar gadskārtu ritiem līdz mūsdienām saglabājušies Saulgriežu svētki. Piemēram, Jāņu rituāli – rada ekstātiskus stāvokļus, vieglu transu, kas ir šamaniskās kultūras pamatelements. Ķekatas – maskēšanās, kas atbilst kādu noteiktu garu izskatam, un tos pievilina vai atbaida. Līdzīgs nolūks ir šamaņa tērpam, kas sastāv no dabiskiem audumiem, zvērādām, dzīvnieku elementiem (ragi, zobi, nagi), spilgtām krāsām uz sejas un citām atklātām ķermeņa daļām, kā arī dažādiem amuletiem. Šīs maskēšanās pamatā ir uzskats, ka viss, kas ir redzamajā pasaulē, cēlies no neredzamās un turpina tur pastāvēt. Šamanis ir vadītājs rituālam, vai arī atrodas dziļākā transā kā pārējie un svētku laikā atrodas kādā neredzamajā pasaulē. Svētki ir viens no veidiem, kad tiek ceļots pārsvarā augšējās pasaulēs. Kā spēka dzēriens tika dzerts alus vai kāds cits reibinošs dzēriens, ko dzēra visi klātesošie. Stiprāki psihotropie līdzekļi, ko gatavoja no spēka augiem un kas palīdzēja izmainīt apziņas stāvokli, bija paredzēti vienīgi paša šamaņa lietošanai, jo organismam bija jābūt fiziski unj garīgi gatavam šo augu lietošanai.

Viena no praktiskajām šamanisma funkcijām, kas daļēji saglabājusies līdz mūsdienām ir dziedināšana, kas balstās uz uzskatu, ka visi slimību cēloņi pirmkārt meklējami konfliktos ar gariem, tādēļ arī dziedināmi ar garu palīdzību. Gari var būt gan neredzamie spēki, gan senči, gan citi cilvēki, augi un dzīvnieki. Daudzās dzīvs problēmās vainojama cilvēka nesaprašanāsar senčiem,j cilvēks agrāk nejuta sevi kā pilnībā neatkarīgu personu, drīzāk kā dzimtas vai cilts elementu. Vieglākos gadījumos notika individuāla dziedināšana ar zālītēm, vārdiem un spēka priekšmetiem, reizēm ar roku likšanu vai vienkāršiem rituāliem, līdzīgi kā to dara daudzi tautas dziednieki, kas nav šamaņi. Smagākos gadījumos dziedināšanai šamanis devās garu pasaulē. Tad notika garāki rituāli, gandrīz vienmēr kolektīvi – piedalās gan šamanis, viņa palīgs un dziedināmais, gan kopienas dalībnieki, kas dod enerģētisku atbalstu. Tos sauc par šamaniskiem ceļojumiem, kad šamanis dodas uz apakšējo pasauli, lai atgūtu zaudētās dvēseles daļas, iegūtu totēmu un citu garu atbalstu,u.c. Dvēseles daļas zūd, aizķeroties pagātnē, kad cilvēks paliek kādam parādā, vai neatlaiž kādu pieķeršanos. To atgriešana ir viena no praksēm,ko piekopj arī mūsdienu šamaņi. Dziedināšanas rituālam parasti ir ekstātiskā daļa, kas šamani noved „ceļojumam” piemērotā stāvoklī un transa daļa, kad notiek šamaniskais ceļojums. Ceļoja tikai šamanis, pārējie dalībnieki viņu enerģētiski atbalstīja, bet pats dziedināmais visiem vidū atradās pasīvā stāvoklī. Rituāls notika ilgi, vairākas stundas vai dienas, tādēļ šamanim bija jābūt pietiekami izturīgam un neatlaidīgam. Tā kā jebkurš cilvēks ciltī jutās saistīts ar citiem tās locekļiem kā vienotā organismā (par ko jau šis apzīmējums liecina), ikviens bija ieinteresēts cita cilvēka veselībā un labklājībā, ja vien tas iekļāvās kopienā. Dziedināšana notika garu pasaules lokos, kas garantēja maksimāli labu izveseļošanos tad, kad tā nolaidīsies līdz cilvēka fiziskajam ķermenim. Tas varēja notikt gan rituāla laikā, gan pēc tam – visbiežāk pēc neilga laika.

Šamaņa garīgā palīdzība kopienai pašlaik savu nozīmi gandrīz zaudējusi. Tā izpaudās kā notikumu un laika paredzēšana, cilts aizsardzības plānošana, medību vai zvejas laika un vietas noteikšana. Šīs informācijas iegūšana notiek, sazinoties ar dzīvnieku pasaules gariem, vai cilti sargājošajjiem gariem – totēmiem. Dzīvnieku, ko izmantoja pārtikai un apģērbam, nogalināšanai, bija jāiegūst šodzīvnieku gara (kolektīvā) labvēlība un atļauja. Svarīga bija palīdzība cilvēkiem sociālās attiecībās (strīdu izšķiršana) vai attiecībās ar citām ciltīm, lai iegūtu savas kopienas totēmu atbalstu. Totēms ir cilvēka, dzimtas vai kopienas dvēseles daļa smalkajā pasaulē, kas atbilst kāda dzīvnieka, retāk auga vai cilvēciska tēla arhetipiskajai enerģijai. Tā var parādīties materiāla dzīvnieka izskatā, bet var arī palikt garu pasaulē. Šamaniskā domāšana ir abstrakta un daudzdimensionāla – nebija nekādu pretrunu starp to, ka mirušais vectēvs guļ kapā,reizē viņš tiek barots kā citi veļi, nāk sapņos dot padomus un parādās dzimtas totēma (piemēram, brieža) izskatā materiālā pasaulē. Tāpat ir pilnīgi normāli, ka augšējā pasaulē, kur mīt dievi, un no kurienes cilvēki nonākuši, atrodas arī pašu nākotne. Šamanisma rituāli arī nebija stingri notikti pēc viena scenārija – bija kopējās iezīmes, bet rituāla gaitu katru reizi noteica gari. Tādēļ mūsdienu cilvēki, kas pēta šamaniskās tradīcijas, var neiztraukties par to, kā precīzi vēsturiski kāds pasākums noticis – visdrīzāk taisnība būs visiem un nevienam. Šamanisma prakses  nav atkārtojamas, tās ir vienmēr mainīgas un dzīvas, jo top praktizēšanas laikā. Dažas darbības, ko šamanis garu pasaulē cilvēku vidū nemaz neizpaudās, bet arī tās kādam bija jāveic. Tādas ir, piemēram, atbalsts Zemei, kāda gara vai veļa stiprināšana, līdzsvara uzturēšana neredzamajās pasaulēs , u.c.

Gan pirms lielākām medībām, gan karadarbības daudzviet notika ziedošanas vai upurēšanas rituāli. Ja ziedošana tiešām apzīmē zieda vai kādas lietas došanu, tad upurēšanas rituāli senāk bija samērā asiņaini. Lai tos izprastu, jāsaprot šo cilvēku attieksme pret nāvi kā parādību. Nāve netika uztverta kā vispārējas beigas, bet kā pāreja citā pasaulē, citā stāvoklī. Asinis, kas saturēja gan informāciju par upuri, gan dzīvības enerģiju (nu jau neapgarotu),bija ļoti liela vērtība, ko gan lietoja cilts locekļi, gan piedāvāja gariem. Ziedošanas un upurēšanas jēga ir dot devumu no materiālās pasaules atpakaļ garu pasaulei, jo gars ir primārs, matērija tam pakārtota. Šamanis arī ne tikai noteica, bet spēja ietekmēt (ja gari ļāva) laika apstākļus. Varēja palūgt, piemēram, lai ātrāk beidzas ziema, ja vien gariem nav kāds īpašs nodoms, kādēļ cilti piemeklē attiecīgais klimats. Katrā ziņā jebkuram lūgumam pret garu pasauli bija jābūt tiešām pamatotam, nevis kādas personas iegribai. Ja no mūsdienu cilvēka skatījuma, piemēram, gaiļa upurēšana labākas ražas ieguvei liekas bezjēdzīga, tad arhaiskās domāšanas cilvēkam šausmas izraisītu vienkārša gaiļa nogalināšana apēšanai bez iepriekšējas izlīgšanas ar viņa garu. Viss,kam nav attaisnojuma no garu viedokļa, šamanismā ir bezjēdzīgs,un viss, kas tiek darīts saskaņā ar gariem, ir jēdzīgs. Bezjēdzīgas darbības no dabas spēku viedokļa ir agresija pret dabu un pasauli, un cilvēki, kas bija atkarīgi no dabas spēkiem, to cītīgi ievēroja.

Būtisks moments šamanismā ir šamaņa tapšana. Par šamani neviens pats neizvēlas kļūt – to izvēlas gari. Cilvēks var sagatavot sevi tam, lai gari viņu izvēlētos, bet tas var arī nenotikt, var tikt izvēlēts it kā negatavs cilvēks, kam dod laiku spēku iegūšanai un uzkrāšanai. Arī iedzimtība te nav noteicoša, tā ir tikai kā viena no iespējām, kaut gan bieži šamaņi bija vienai dzimtai piederīgi. Reizēm cilvēks jau piedzimst samērā gatavs, ar neparastām spējām, reizēm tāds kļūst dzīves laikā, bet reizēm garu izvēle ir pēkšņa. Cilvēks var attiekties būt par šamani, bet tad viņam neveicas arī parastā dzīvē, var arī rasties nopietnas psihiskas problēmas, jo šamanisms ir dvēseles vajadzība, no tā praktiski nav iespējams atteikties, un agrāk to pat nemēģināja darīt. Parasti kādu laiku, pirms gari izvēlas cilvēku, viņš jūt, ka būs kaut kādas pārmaiņas, jūt citādas intereses, sāk vairāk redzēt un dzirdēt. Kad gari izvēlas cilvēku, viņu piemeklētā sauktā „šamaņu slimība”, kas ir būtisks moments visās šamaniskajās kultūrās. No mūsdienu viedokļa tā ir dziļa psihoemcionāla krīze, kas tiek pārdzīvota caur fizisko ķermeni un maina dvēseles matrici. Pēc dažu tautu tradīcijām izvēlētajā cilvēkā iemājo gars – viņam pašam labvēlīgs, ja vien šis cilvēks turpmāk dzīvos kā šamanis. Pēc citu uzskata – cilvēkā nekas neiemājo, bet mainās viņa uztvere un viņš sāk it kā dzīvot garu pasaulē, fiziski palikdams starp pārējiem. Vēl citi uzskata, ka šamanis vienkārši iegūst spēju brīvi pārvietoties pa pasaulēm, redzēt garus un runāt ar tiem. Šamaņa slimības periods ilgst no dažām dienām līdz pat vairākiem mēnešiem, un izpaužas ar augstu temperatūru, redzējumiem, elpas trūkumu, asinsspiediena svārstībām un psihiskām dīvainībām. Kā likums, visi šie samērā smagie simptomi beidzas, kad cilvēks pieņem savu šamaņa ceļu un izmaina uztveres sistēmu. Šai laikā parasti jauno samani uzmeklē vecais un nodod tam savu mācību. Taču arī tas nav obligāti, jo pamatā ikvienu šamani māca gari. Kad jaunais šamanis tapis, viņš tiek iniciēts – tas nenozīmē, ka ar iniciāciju cilvēks iegūst kādas spējas vai tiesības (to nosaka gari), tā ir jaunā šamaņa ievešana kopienā, lai cilvēki zinātu, kas viņš ir un pieņemtu viņu. Mūsdienās iniciācijas vai nu vairs nenotiek, vai ir tīri simboliskas, bet agrāk tas bija varens rituāls ar visu cilts locekļu piedalīšanos. Šamanim bieži bija palīgs, kas gan kārtoja sadzīviskas vajadzības (pašam šamanim tam nebija ne laika, ne spēka), gan palīdzēja rituālos un uzmanīja ceļojumu laikā. Nevienos laikos šamaņa dzīve nav bijusi viegla un vienkārša no cilvēciskā viedokļa, tādēļ to apzināti nevēlas neviens, kas saprot kāda tā ir. Taču mūsdienu cilvēki ir mainījušies un daudzi var piekopt šamanisma prakses neatrauti no parastās dzīves, vismaz kādu laiku.

Nākamā numurā pastāstīšu par šamanisma mūsdienīgajām praksēm – gan tādām, ko piekopj tikai šamaņi, gan tām, ko var lietot ikviens cilvēks, kam tuvs šis garīgās attīstības ceļš.

Marija Blūma-Kauliņa, šamaniski sistēmisko prakšu vadītāja.

 

Šamanisma mūsdienu prakses

Datums  

Šamanis ir ceļotājs – garu pasaules vadīts, tai kalpojošs, reizē brīvāks par katru zemes dzīvi dzīvojošo, un reizē saistīts pie neredzamās pasaules būtnēm. Kādēļ mūsdienās šis dīvainais ceļš vēl pastāv? Cilvēka dzīvei un attīstībai ir atklātas un radītas daudzas vieglākas, gaišākas, ērtākas mācības, ir jaunas dziedniecības metodes, jaunas filozofiskās sistēmas, jaunas psihotehnikas realitātes modelēšanai. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sevi sauc par šamaņiem, un tie nav tikai arhaisku kultūras tradīciju kopēji. No praktiskā cilvēka viedokļa šamanisma ceļam mūsdienās nav jēgas, vienīgi tā dažiem eksotiskiem rituāliem, kas piesaista publikas uzmanību un uztur tradīciju folkloras līmenī. Šis folkloristiskais paveids būtu jāatšķir no tā šamanisma, kas joprojām ir dzīvs un pilda savas pamatfunkcijas. Mūsdienu šamaņi kalpo pasaulei, reizē esot ārpus tās ar savu būtības kodolu. Būtības kodols ir tas, ko mēdz saukt arī par apziņas centru vai uztveres koncentrācijas punktu – vieta enerģētiskā ķermeņa tīklojumā, kur sakopojas uztveres stīgas. Parasti tas atrodas cilvēka ķermeņa robežās, bet ir cilvēki, kam dažādu iemeslu dēļ šis punkts ir ārpusē – šāds novietojums mazina kontaktu ar šo, materiālo pasauli, bet uzlabo citu (augstāku, zemāku un paralēlu) enerģētisko plānu jeb līmeņu un pasauļu uztveri.

Šamaņu mūsdienu funkcijas ir – būt vidutājam starp redzamo un neredzamo pasauli, starp cilvēciskām un garīgām būtnēm, starp dažādiem laikiem un dažādām dzīvības izpausmēm. Ar nosacījumu, ka galvenās šajās attiecībās ir gara pasaules būtnes un likumības. Arī mūsdienās būt par šamani nav paša cilvēka izvēle – ne cilvēki, ne skolotāji, ne sekotāji, bet gari nosaka, kurš no mums tiks uzlikts uz šamanisma takas. Atteikties no šāda aicinājuma it kā var, bet liekas, ka tikai uz laiku, ja nu ir liela vēlēšanās vai vajadzība sakārtot savas zemes dzīves lietas, kam pēc tam neatliks daudz laika. Ja garu aicinājums ir, tam pēc kāda laika nebūs iespējams pretoties. Cilvēka intereses un personības iezīmes gan nosaka to, kādi gari viņu izvēlas un kādiem mērķiem viņš kalpos – tie mēdz būt ļoti atšķirīgi, no absolūtas mīlestības un maiguma līdz kareivīgai agresijai. Dievu spēlēs ir visdažādākie spēlētāji, un mēs esam to galējā materiālā izpausme – tas attiecas gan uz augšējo, gan uz apakšējo pasauļu būtnēm. Būtisks nosacījums, lai varētu šos procesus izprast, ir vērtējuma trūkums, jo garu pasaulē nav “labi” un “slikti”. Pat tad, ja kāda situācija ir izteikti negatīva no mūsu, cilvēku viedokļa, tā ir iederīga kopējā daudzlīmeņu pasauļu un to būtņu attiecību mijiedarbībā. Cilvēkam, kam būtības kodols ir ķermenī, to ir praktiski neiespējami pieņemt.

Reizēm no malas liekas, ka šāda dzīve ir ļoti vilinoša – ka filmā vai sapnī, ko vēl iespējams pašam ietekmēt. Zināmā mērā taisnība – garlaicīgi tiešām nav, bet nav arī vienkārši. Ja cilvēkam par šīm lietām ir liela interese, un viņš vēlas būt šamanis pēc būtības, ir iespējams par sevi dot ziņas garu pasaulei un pilnveidot sevi, kas palielina iespējamību, ka gari izvēlēsies tieši šo cilvēku. Nav gan nekādas garantijas, ka tas notiks šajā dzīvē, vai ka notiks vispār, kā arī nav iespējams iegūt tiešas norādes, kā un kas būtu jāpilnveido. Pie tam, pašattīstības procesā pastāv risks, ka būtnes, kam šis spējīgais un visnotaļ derīgais cilvēks būtu interesants, būs viņam pašam patīkamas un pieņemamas. Mēs kā cilvēki esam ļoti vērtīgi dažādiem neredzamiem spēkiem, arī tādiem, kas kavē Zemes un cilvēces attīstību un ir mums naidīgi no cilvēku viedokļa. Šo spēku aktivitāte pasaulē pašlaik ir ļoti liela, un viņu interesēs ir piesaistīt labākos no mums, bet diemžēl šiem cilvēkiem tiek iedvesti maldīgi priekšstati par to, kam un kādā mērā viņi kalpo. Dažādu mācību praktizētāji tiem ir tikpat pievilcīgi kā cilvēki ar neapmierinātām psiholoģiskām problēmām, dažādām rakstura vai fiziskām īpatnībām, piederības sajūtas trūkumu – tātad tieksmi iesaistīties varas struktūrās. Tie, kas ir šamaņi pēc aicinājuma, lielā mērā nodarbojas ar šo viltus praviešu ietekmes mazināšanu, kas bieži vien nozīmē iestāšanos pret sociāli pieņemtu (uzmanipulētu) kārtību, kas izrādās dzīvību bremzējoša.

Nevēlos mazināt cilvēku vēlmi sevi pilnveidot ne fiziski, ne psiholoģiski, ne garīgi, taču, lai kāds no šiem ceļiem nekļūtu par lamatām, jācenšas ievērot līdzsvars starp tiem (neizceļot kādu vienu virzienu, līdz ar to nenoniecinot citus), kā arī jākopj pamatprakse – apzinātība. Šeit un tagad – tieši Es. Apzinātība pret sevi kā cilvēcisku būtni ar garīgu pirmsākumu, kas savu individuālo ceļu iet vienoti ar pasauli. Apzinātība pret tieši savu pirmsākumu, kas devis impulsu mūsu dvēselei nolaisties šajā pasaulē. Apzinātība, veicot jebkuru darbību, pieņemot jebkuru informāciju, un pieļaujot jebkuru emocionālo reakciju – vai tā atbilst manas dvēseles ceļam, vai ved prom no tā? Pieņemot apzinātību par savu ikdienas pamatpraksi, jebkura darbība veidos dzīvi pilnīgāku un reālāku, ar lielākām iespējām, ka aicinājumi saskanēs ar vēlmēm un radošo potenciālu. Pēc sevis un savas dzīves apzināšanās var sākt pakāpenisku apziņas paplašināšanu, kas ir nepieciešama, lai zustu cilvēciskā vērtējumu un atskaites sistēma. Jo vairāk paplašinās apziņas loks, jo vieglāk paskatīties uz sadzīviskajām, sociālajām un politiskajām problēmām no attālināta skatpunkta – tas momentā ļauj ieraudzīt šo procesu sīkumainību, attiecībā pret lielāka mēroga situācijām. Lielāks apziņas loks cilvēku padara pamanāmu gara pasaules būtnēm un vienā brīdī var notikt uztveres būtības kodola nobīde – pēc tam šī cilvēka dzīvē sociālie nosacījumi sāk zaudēt nozīmīgumu pret gara pasaules kārtību. Līdz ar kodola nobīdi seko izmaiņas ķermenī un emocijās, kas izmaina attiecības ar citiem cilvēkiem. Var teikt, ka ar šo brīdi cilvēks kļuvis par šamani, jo šis process būtībā atbilst agrāko laiku iniciācijas procesiem. Vēl, protams, pastāv šamaņi, kas par tādiem kļuvuši jau piedzimstot (ne vienmēr viņi to uzreiz apzinās), vai arī kādu pēkšņu dzīves notikumu rezultātā. Arī šiem cilvēkiem nepieciešama apzinātības prakses pieredze, vēlams arī psiholoģisks atbalsts, lai tie saprastu, ko ar savu neparasto enerģētisko uzbūvi iesākt.

Mūsdienu šamanisma prakses, ja pamatā ir laba sevis apzinātība, var piekopt un lietot jebkurš cilvēks, ne tikai aicināts šamanis. Tās palīdz nostiprināt savas saknes pagātnē un dzimtā, palīdz modelēt un piepildīt nākotni, kā arī bagātina ikdienu ar jauniem aspektiem, māca sadzīvot ar dabas spēkiem un tos izmantot, nenodarot ļaunumu videi. Praktizēšana ievērojami palielina iespēju, ka cilvēks kādā brīdī kļūs par šamani, taču to var darīt arī tāpat, sevis un savu tuvinieku labā. Šīs mācības var apgūt gan individuāli, izmantojot informācijas avotus drukātā un virtuālā formā, gan pie kāda skolotāja vai attiecīgos semināros. Ne visai nopietni ņemamas ir dažādas iniciācijas šamanismā, jo, kā jau rakstīju iepriekš, šamani izvēlas gari, ne cilvēki. Cilvēka starpniecība iniciācijas rituālā bija svarīga agrāk, kad samaņa ceļā svarīgs elements bija viņa pasludināšana kopienai. Mūsdienās kopienas un šamaņa saistība ir praktiski zudusi, šis ceļš ir ļoti noslēgts un individuāls, tāpēc iniciācijai vairs nav reālas jēgas. Arī skolotāja (kā cilvēciskas personas) nozīme šai ceļā ir minimāla, skolotājs var būt viens vai vairāki, var arī nebūt vispār, jo visu vajadzīgo zināšanu šamanis iegūst no neredzamās pasaules. Skolotājs var dot psiholoģisku vai informatīvu atbalstu, var pavirzīt uz priekšu jauno šamani, kad tas iestrēdzis kādā ceļa posmā, var iemācīt kādus tīri tehniskas metodes, kā panākt labāku prakses efektu, bet viņš neko tieši nevar ne iemācīt, ne nodot skolniekam. Agrāk skolotāja nozīme bija ievērojami lielāka, jo nebija citu informācijas avotu. Joprojām mēdz izcelt skolotāja un skolnieka “tiešās nodošanas” nozīmi dažādās tradicionālās reliģiski enerģētiskās mācībās, taču tas būtu jāvērtē kritiski. Ja arī tāda nodošana pastāv, tā ir drīzāk skolnieka pieslēgšana skolotāja egregoram, lai tas tiktu enerģētiski barots arī pēc viņa nāves. Līdzīgi skolotājs barojis sava skolotāja veli, un tā tālāk. Pretim tiek saņemts kaut kāds enerģijas daudzums, bet, tā kā tā nav tieši šī cilvēka garu pasaules devums, tā pielietojums ir stipri nosacīts. Šamanis darbojas ar savas enerģētiskās kopienas, savu neredzamās pasaules radinieku gariem, tādēļ nekādi papildus pieslēgumi, nekādas tiešās un netiešās nodošanas nav nepieciešamas. Tomēr skolotājam ir nozīme kādā piezemētākā aspektā – ja arī zināšanas tīrā formā iegūst garu pasaulē, metodes to pielietošanai biežāk mācās šeit. Un metodes, prakses, kā arī atbalsts ceļā ir skolotāja pārziņā.

Šamanisma tehnikas agrāk bija slēptas ezotēriskas zināšanas ne tikai dēļ to iegūšanas veida, bet arī tādēļ, ka bija tikai atsevišķi cilvēki, kas tās spēja uztvert. Mūsdienās cilvēki ir ievērojami mainījušies – mēs esam enerģētiski smalkāki, vieglāki, uztverošāki un daudz atvērtāki. Tā izpratne, kas pirms 1000 gadiem bija pieejama vien izredzētajiem, tagad atbilst vidusmēra cilvēka domāšanai. Ir, protams, arī negatīvas (nosacīti) izmaiņas, kā atrautība no dabas, pārmērīgs egocentrisms, tehnokrātija un urbanizācija, bet kopumā cilvēce progresē, pēdējos gados sevišķi strauji. Pašlaik cilvēce savā attīstībā ir izgājusi cauri fāzei, kur valdīja visizteiktākais individuālisms un duālisms, mēs atkal atpazīstam un pieņemam vienotības un kopības idejas. Tās ārēji ir līdzīgas tam pasaules skatījumam, kāds valdīja šamanisma pirmsākumos, taču ar citu saturu un virzienu. Tādēļ arī senās prakses pašlaik ir viegli uztveramas un saderīgas ar mūsdienu cilvēka struktūru. Mēs atgriežamies pie visa dabiskā, saprotam materiālās un garīgās pasaules attiecības, savstarpējo mijiedarbību un atbildību vienam pret otru, un pret citu struktūru būtnēm. Pārmaiņas pasaules enerģētikā pašlaik norit ļoti strauji, un šamanisma praktizēšana var palīdzēt cilvēkiem nepazaudēt sevi un savas saknes, kā arī neatpalikt no globālā attīstības ritma. Tāpat mūsdienās viens atsevišķs cilvēks ir enerģētiski pietiekami tīrs un spēcīgs, lai izpildītu šamaniskos ceļojumus bez cilvēciskiem pavadoņiem, kas agrāk nebija iedomājams – senajiem šamaņiem bija vajadzīgi gan viņu personīgie palīgi, gan kopienas enerģētiskais atbalsts. Nav arī obligāti nepieciešama spēka augu lietošana (kaut arī tās nozīmi nevar noliegt), bieži iztiek ar izmainītu elpošanas ritmu, ķermeņa kustību ritmu, garīgo būtņu atbalstu un apzināti organizētu vides enerģiju. Stipri mazinājusies dažādu ārējo atribūtu nozīme – šamanis vairs nav tērpies zvērādās un apkāries ar amuletiem, to visu var novērot vienīgi iestudētos priekšnesumos. Spēka priekšmeti (amuleti) vispār joprojām tiek lietoti. Vairāk nevis kā palīglīdzekļi ceļošanā un rituālos, bet kā akumulatori ceļojumā iegūtās enerģijas uzkrāšanai un lietošanai ikdienas praksēs.

Kas tad ir saglabājies no senajām šamanisma praksēm?

Vispirms jau ceļojumu enerģētiskais pavadonis – Spēka dzīvnieks. Šis nav reāls dzīvnieks, bet enerģētiska būtne, kas apkopo tādus enerģiju veidus, kuri cilvēkam viņa ikdienas dzīvē nav vajadzīgi. Tādēļ šie dzīvnieki parasti nav līdzīgi saviem saimniekiem, drīzāk atšķirīgi. Palīdzīgu enerģiju apkopojums tradicionāli tiek uztverts dzīvnieka veidolā, taču tas nav obligāti – šis vienkārši ir ērtāks un saprotamāks apraksta veids. Spēka dzīvnieks nāk palīgā ceļojumos pa neredzamo pasauli, tas atbalsta krīzes situācijās dzīvē, kad nepieciešami papildus spēka krājumi, to var saukt palīga arī tie, kas nodarbojas ar dziedniecību, rīkstniecību un dažādām enerģētiskām darbībām. Spēka dzīvnieks parasti cilvēka dzīves laikā nemainās, taču gadījumos, kad radikāli mainās cilvēka personība un dzīves ceļš, var mainīties arī spēka dzīvnieks. Praksi, kā satikt un iepazīt savu spēka dzīvnieku parasti ierāda kāds skolotājs, pēc tam ar šo būtni var un vēlams kontaktēties individuāli. Par spēka dzīvnieku, līdzīgi kā par citiem smalko pasauļu pavadoņiem, nav pieņemts publiski stāstīt, jo attiecības ar šīm būtnēm ir dziļi individuālas un garīgi intīmas. Tā kā spēka dzīvnieka enerģiju sadzīviski un ģimenes lokā nav iespējams pielietot, cilvēkam, kas atradis kontaktu ar spēka dzīvnieku, šis spēks ir jālieto pēc nosacījuma. Enerģija, kas ir tikusi atmodināta, jāvirza tai atbilstošā virzienā, citādi tā vēršas pret savu turētāju, t.i. – cilvēku, kas to pamodinājis. Tas nozīmē, ka, ja nu ziņkārības dēļ spēka dzīvnieks ir sastapts, tad turpmāk ar to jākontaktējas un šis spēks atbilstoši jālieto. Tas nav svešs spēks, tā ir enerģijas deva, kas piemīt cilvēkam noteiktu mērķu labā – ceļošanai, dziedniecībai, darbam smalkajās pasaulēs un enerģētiskajās struktūrās. Nepielietota tā kļūst ārdoša un var ienest nepatīkamus, negaidītus procesus paša cilvēka ikdienas dzīves struktūrās. Šo der atcerēties tiem, kas nebijušu sajūtu meklējumos piesakās dažādiem šamanisma prakšu kursiem, kur tiek dotas kādas tehnikas, bet netiek pietiekami izkopta apzinātība, kas ļauj tās droši praktizēt. Tomēr, manuprāt, nav vajadzības aktīvi vērsties pret šādiem kursiem, jo katram ir tiesības un iespējas kļūdīties, no šīm kļūdām pašam mācoties.

Šamaniskie ceļojumi augšējās un apakšējās pasaulēs mūsdienās notiek daudz biežāk un vieglāk, nekā agrāk. Augšējo un apakšējo pasauļu kartes katrs veido sev pats, tās ir samērā nosacīti aprakstāmas, jo smalkajās pasaulēs mums zināmās mērvienības nedarbojas. Arī virzieni augšā vai apakša ir tikai pieņemti jēdzieni, pielāgoti mūsu izpratnei. Lielos vilcienos var teikt, ka apakšējā pasaulē varam satikt savu un savas dzimtas pagātni – citu inkarnāciju būtnes, savus pagātnes aspektus, senčus un veļus, dažādus vēsturiskus notikumus un personāžus. Augšējā ir vēl neiemiesotā pasaule, kas varbūt kādreiz izpaudīsies šeit, bet liela daļa tur arī paliks. Caur apakšējo pasauli mūs veido dzimtas un reinkarnāciju enerģētiskie kanāli, bet caur augšējo pasauli mūsu dvēseles sudraba pavediens savieno mūs ar Radītāju.

(Šeit – zīmējums) Ļoti shematiska augšējo – apakšējo pasauļu līmeņu karte redzama zīmējumā, taču niansēs tā katram būs atšķirīga. Šamanismā vispār nav pareizu vai nepareizu teoriju vai prakšu, jo tās nekad un nevienam neatkārtojas. Ja nu gadās, ka kāda prakse atkārtojas burtiski, tā uztverama kā kļūda, kā sveša ietekme, kā nedzīvs elements dzīvības enerģiju plūsmā.

Parasti šamanis ceļo apakšējā pasaulē, jo tur mēdz būt aizķērušās zaudētās dvēseles daļas (citās dzīvēs vai starp tām), tur var izlīdzināt neatrisinātus konfliktus starp sen aizgājušiem dzimtas locekļiem, kam sekas jūtamas kā neloģiskas neveiksmes mūsu pašreizējā dzīvē vai iedzimtas veselības problēmas. Seni, neatrisināti notikumi mūs ietekmē, jo mēs neesam tikai tas viens cilvēks, ko pierasts redzēt spogulī – mūsu energoinformatīvais lauks glabā informāciju par visiem mūsu dzimtas locekļiem un mums kā iepriekšējo inkarnāciju personām. Var teikt, ka visas šīs pagātnes būtnes ir mūs veidojošas sastāvdaļas, un, pieņemot, ka mēs veidojam notikumus ap sevi, viņi visi piedalās šo notikumu būvēšanā. Tātad, ja tur kaut kas būtiski nav sakārtots, tas ietekmē notikumus, ko piedzīvojam tagadnē. Tai pašā laikā es uzskatu, ka bez īpašas vajadzības līst iepriekšējas dzīvēs vai traucēt senčus nav vajadzīgs – plika informācija neko nedod, tā drīzāk var traucēt tagadnes attiecībām. Piemēram, diez vai sadzīvi atvieglos ziņa, ka pašreizējais vīrs agrāk ir bijis kāda māte vai bērna slepkava, vai ka kāda sena omīte kaut kad nolādējusi savu vedeklu. Ir vērts kārtot tos notikumus, kam tagadnē ir acīmredzamas sekas – tas liecina, ka pienācis laiks to atrisinājumam.

Augšējā pasaulē tiek ceļots salīdzinoši reti, taču no turienes caur smalkās pasaules starpniekiem nāk informācija no kopēja informatīvā lauka, ko radītājs sūta cilvēkiem. No turienes grūtos brīžos mums palīgā nolaižas būtnes, ko citas kultūras mēdz saukt par sargeņģeļiem, bet šamanismā tie ir vienkārši gari – palīgi. Tur mēdz doties arī, lai caur dvēseles smalkākām daļām nodotu informāciju vai palīdzību citam cilvēkam – viena no garīgās dziedniecības praksēm.

Tehniski šie ceļojumi notiek kā ķermeniski orientētas meditācijas ar speciālu elpošanas tehniku izmainītā apziņas stāvoklī. Tiek pievērsta uzmanība ķermeniskiem impulsiem un sajūtām, kas garantē to, ka redzētās vīzijas nav fantāzijas. Arī emocionālajiem stāvokļiem ir liela nozīme. Ceļot palīdz arī ritmiskas skaņas, kustības, smaržas, vides elementi, cilvēka novietojums pret debespusēm, palīgā piesauktās smalkās pasaules būtnes vai spēka lietas un vietas.

Reizēm, kad notiek dzimtas lietu kārtošana un līdzinātas attiecības starp senčiem, talkā nāk Totēmi. Totēms iemieso dzimtas pirmenerģiju, kas veidojas no arhetipiskiem spēkiem. Tas, līdzīgi kā Spēka dzīvnieks, tiek uztverts kāda dabas tēla veidolā. Biežāk totēmi parādās kā dzīvnieki, taču baltu tautām raksturīgi, ka tie mēdz būt arī koki – ozoli, liepas, egles, u.c. Latviešiem ir dabiski grūtā brīdī vērsties pēc atbalsta pie kāda lielāka koka, mēs to darām neapzināti, taču tā ir tīri šamaniska prakse. Totēma palīdzību šamaniskajā dziedniecībā mēdz lietot, piemēram, kad dziedina bērnus, tā apejot no vecākiem mantotās problēmas un dodot bērnam tiešu dzimtas spēku. Reizēm arī laulības dzīves problēmas izlīdzinās vieglāk, ja tiek piesaistīti dzimtu totēmi. Tie mēdz arī norādīt uz pazudušu radinieku likteni un atrašanās vietu. Pašam savā labā katram cilvēkam ir vēlams būt kontaktā ar totēmisko enerģiju. Tā ir mums palīdzīga tieši šīs zemes jautājumu kārtošanā, dodot spēku materiālu un emocionālu problēmu gadījumos. Ļoti efektīva mēdz būt vēršanās pie Totēma saistībā ar dzimtas turpināšanos – bērnu dzimšanu (vai nedzimšanu) un partneru atrašanu. Totēmi nodrošina vieglu aizgājēju aizvadīšanu, tie palīdz sagatavot mirušajiem ceļu un atbalsta pārejas procesos uz viņsauli. Pie Totēmiem var vērsties arī gadījumos, kad ir problēmas ar veļiem (aizgājēju neizdzīvotajām enerģijām), kas neliek mieru dzīvajiem cilvēkiem.

Metode – tikšanās ar Totēmu. Praktizējama jebkuram, kam ir vēlme pēc papildu dzimtas enerģijas, kam ir kādas loģiskā ceļā grūti atrisināmas materiālas vai attiecību problēmas. Tikšanās laikā var atrasties sēdus vai stāvus, guļus stāvoklis nav tik piemērots. Pirms tikšanās sevi sagatavo elpojot – dažas minūtes elpo (caur muti, ar vēderu) uz pusi dziļāk un intensīvāk kā parasti, vēršot uzmanību uz visām sava ķermeņa daļām un apzinoties emocionālo stāvokli. Šāds elpošanas veids nodrošina maksimālu piedzīvojuma realitāti, kas atšķir šamaniskās prakses no vizualizāciju meditācijām. Tikko rodas šaubas, vai tas, kas rādās vīzijās, ir fantāzija vai realitāte, jāvērš uzmanība uz ķermeni – ja ir fiziskas sajūtas un bilde nepazūd, tad tā ir realitāte, bet, ja sajūtas nav, vai arī tām parādoties, bilde zūd, tā bijusi fantāzija vai prāta sapnis. Emocijas nodrošina saikni starp sajūtām un vīzijām, kā arī dod spēku to visu piedzīvot. Kad kontakts ar sevi nodibināts, turpina elpot nedaudz dziļāk kā parasti, ieturot vienmērīgu, sirds ritmam atbilstošu elpas ritmu. Aizver acis un vizualizē savu iekšējā spēka vietu, kas saistīta ar bērnību. Tā ir vieta, kur praktizētājs bērnībā labi un droši juties, tās var būt mājas vai kāda vieta dabā. Ja ir iespēja – vēlams pirmo pieredzi gūt, esot šādā vietā realitātē, bet tas nav obligāti. Noturot uzmanību pie padziļinātās, ritmiskās elpošanas un ķermeņa sajūtām, ar acīm ciet ierauga miglas mākoni. No tā aicina iznākt dzimtas Totēmu un gaida, līdz tas parādās. Bieži vien tas nāk ārā ātri un labprāt, ir skaidri saredzams ar iekšējo redzi, kā arī sajūtams, dzirdams un sasmaržojams. Reizēm tas nerādās, bet izdod kādas skaņas. Reizēm tas parādās tikai kā kāda vibrācija, kā smarža, kā fiziska pieskāriena sajūta – tas rādās tik, cik cilvēks ir gatavs to satikt. Jebkurā gadījumā jāpiefiksē visas iespējamās sajūtas, parādoties Totēmam, jāaktivizē visas maņas un emocionālās izjūtas. Totēma izskats ir prāta tulkojums tā enerģētiskajam vibrāciju laukam, tas var nedaudz mainīties katru reizi, kad Totēmu satiek, jo arī mēs maināmies. Ar Totēmu vispirms vēlams iepazīties, tad tam var uzdot kādus jautājumus dzimtas vai savas misijas sakarā, var lūgt kādu palīdzību vai zināšanas. Var lūgt iedot simbolu ikdienas lietošanai – tas var būt jebkas, ko pēc tam materializē savā apkārtējā vidē vai uztur iekšējā pasaulē. Visā tikšanās laikā jāraugās, lai nezūd saikne ar ķermeni un elpu. Beidzot tikšanos, Totēmu palaiž atpakaļ miglā, tam ar cieņu pateicoties. Ar savu uzmanību apiet visu savu ķermeni, pāriet uz ikdienas elpas ritmu un atver acis. Notikušo vēlams īsi pierakstīt vai uzzīmēt, jo iekšējos ceļojumus prāts ļoti ātri sagroza pēc savām ierastajām shēmām, līdzīgi kā sapņus. Ja ir nolemts ar sevi nopietni nodarboties, šādi pieraksti gadu garumā ir nepieciešami – tie ļauj ne tikai saglabāt informāciju, bet arī novērot savu attīstības ceļu un izdarīt secinājumus.

Instruments, ko es pati visbiežāk lietoju, ir Maģiskais Rats jeb Aplis. Šī ir tik ietilpīga prakse, ka tai varētu veltīt atsevišķu aprakstu. Īsumā minēšu vien to, ka tas ir pret debespusēm telpiski iekārtots noslēgts aplis ar atzīmētu centru un vismaz četriem galvenajiem virzieniem – Austrumu, Dienvidu, Rietumu un Ziemeļu. Katrai debespusei piesaistītas atbilstošas dabas stihijas, katra no tām atbild par kādām noteiktām jomām cilvēka dzīvē. Šai aplī var ievietot jebkura cilvēka energoinformatīvo lauku, jebkuru notikumu, jebkuru laika nogriezni. Centrs ir vertikālā ass, kas savieno augšējos un apakšējos plānus.

Noteikti kā šamanisma prakses jāmin speciālas elpošanas tehnikas, kas parasti ir veidotas uz dziļās elpošanas bāzes. Elpa ir tā, kas savieno visus cilvēka ķermeņus – no rupjākā, fiziskā ķermeņa līdz pat dievišķajai būtībai. Elpa vienmēr ir ar mums – mēs varam neēst un nedzert, varam neredzēt gaismu un nedzirdēt skaņās, bet nevaram neelpot. Elpa nodrošina dzīvības procesus gan ikdienā, gan jebkuru prakšu laikā. Elpošanas tehnikas parasti ierāda kāds skolotājs, bet, sākot darboties patstāvīgi, šamaņa ķermenis tās uztver no tiešiem informācijas avotiem – no garu pasaules. Te jāatgādina, ka šamanismā skolotājs, kā jebkurš cilvēks, ir pakārtots garu pasaulei, tātad cilvēka sniegtās zināšanas ir mazāk uzticamas un svarīgas, kā no garu pasaules nākušās. Elpošanas prakses lieto arī treniņu nolūkā, lai labāk sagatavotos ceļojumiem un rituāliem.

Tā kā šamaniskais ceļojums no meditācijas atšķiras ar to, ka tā ir ķermeniska prakse, atbilstoša psihoemocionālā stāvokļa iegūšanai izmanto gan balss skaņas noteiktās vibrācijās, gan ritmiskus vai vibrējošus mūzikas instrumentus, gan spontānas vai ritmiskas ķermeņa kustības. Balsi un kustības bieži vien māca Spēka dzīvnieks vai kāds gars, tās gandrīz nekad neapgūst no citiem cilvēkiem. Izmantotie mūzikas instrumenti ir vai nu ritmu veidojoši – bubeni, bungas, marakasi un dažādi grabekļi, vai gaisu ievibrējoši – vargāni, šķīvji, dobi trauki un citi vienkārši tautas instrumenti. Šamaņa praksei nav svarīgas muzikālās kvalitātes, bet enerģētiska lauka izmaiņas, tādēļ skaņu ritms ir vienkāršs, bet iedarbīgs. Nav jābūt mūziķim lai šos instrumentus lietotu, taču spēlētāja personība caur tiem izpaužas tāpat, kā piesaistīto garu enerģija.

Spēka augu lietošanas jautājums ir ļoti jūtīgs, jo daudzi no šiem augiem ir ar psihotropu iedarbību un tiek pielīdzināti narkotiskiem augiem. Jāatzīst, ka, lietojot tos ārpus praksēm, efekts tiešām ir veselību un psihi graujošs, tādēļ tie nebūtu popularizējami. Pavisam savādāks efekts ir, ja šos augus lieto kā garīgā ceļojuma palīgus, taču, kā jau minēju, mūsdienu cilvēks ir pietiekami attīstīts, lai tie nebūtu obligāti nepieciešami. Ir arī pietiekami daudzi spēka augi, kam nav šīs divejādās iedarbības, un ko droši var lietot, lai ietekmētu savu noskaņojumu un enerģētisko lauku. Būtībā ikviens augu vai dzīvnieku valsts produkts, ko mēs lietojam, kaut kā mūs ietekmē, atdodot daļu sava spēka, tādēļ robeža starp spēka augiem, ārstniecības augiem, indīgajiem augiem un vienkārši pārtikā lietojamiem nav stingri novelkama.

Joprojām aktuālas ir Zemes spēka vietas – ceļojumiem apakšējā pasaulē piemērotākās ir tā sauktās robežzonas, bet augšējās pasaules vārti ir meklējami senajās svētvietās vai tur, kur ir tam atbilstoša enerģētika. Pēdējos gados šīs vietas aizvien vairāk atver sevi (parādās) cilvēkiem, tās tiek pamazām atkal apzinātas un apgūtas. Latvijā šādu vietu ir salīdzinoši daudz, daļa no tām ietvertas globālā Zemes enerģētiskā režģī, kas parādās materiālajā pasaulē, daļa ir lokālas, daļa individuālas nozīmes. Tās nav domātas dzīvošanai – robežzonās celtās mājās cilvēki slimo, bet tieši svētvietās dzīvojot, jūk ģimenes. Spēka vietas atpazīst un nosaka rīkstnieki, tām ir saistība ar āderu tīklu, zemes garozas lūzumiem un dažiem citiem enerģētiskajiem tīklojumiem. Šī tēma arī aicina pēc atsevišķa izvērsuma no kāda speciālista puses.

Šamanim svarīga dzīvības enerģija, un dzīvs, atbilstoši šim pasaules uzskatam, ir viss, kas ir Dieva apgarots – tātad ikviena dabas radība, cilvēki, dzīvnieki, augi, akmeņi, dabas stihijas, tai skaitā vējš, zeme, uguns un ūdens. Arī neredzamās enerģētiskās un garīgās būtnes ir dzīvas un apzinīgas, jo tām ir garīgais pirmsākums, taču nav materiālās un / vai enerģētiskās (zemes izpratnē) struktūras. Ar dabas būtnēm un to gariem var droši veidot kontaktus, tās ir mums draudzīgas un atbalstošas, ja vien mēs tāpat izturamies pret viņiem. Dabas būtnes mājo visur, vien jāatceras, ka, atrodoties dabā, mēs esam viņu mājās, tādēļ vēlams uzvesties, kā ciemiņiem pieklājas. Uzmanīgi vērojot un klausoties, diezgan ātri var pamanīt dabas garu dotās zīmes – viņi vēlas ar mums kontaktēties vairāk, nekā mēs nojaušam. Šīs zīmes ir mainīgas, kā jau viss šamanisma ceļā, tās tiek uztvertas kā dzīvības daļiņas, kam piemīt zināma saprāta daļa. Tās runā uz katru atsevišķi, tātad katram individuāli tulkojamas. Zīmes dzīvo tikmēr, kamēr tiek dotas un uztvertas, tādēļ tās nav atsevišķas būtnes.

Metode – iešana pēc zīmes. Šī ir ikdienā lietojama šamanisma prakse, ko var veikt ikviens, kam ir daudzmaz labs kontakts starp savu prātu, emocijām un ķermeņa sajūtām. Zīmes mums dod visur, gan dabā, gan civilizētā vidē, jo visur mīt gari, kas spēj no apkārtnē redzamā izcelt to, kas vajadzīgs kādam konkrētam cilvēkam. Iešana pēc zīmes noder, kad cilvēkā rodas jautājumi, uz kuriem nav viennozīmīgu, ārēji nosacītu atbilžu, kad nav ārēju autoritatīvu personu, kam pajautāt, vai kad ir nepieciešams papildus atbalsts no neredzamās pasaules spēkiem. Pirmo reizi šo metodi vēlams praktizēt reālā spēka vietā, pēc tam vietu sajūt iekšēji. Pirms jautājuma noformulēšanas gājējs pēc zīmes sevi sagatavo elpojot – dažas minūtes elpo (caur muti, ar vēderu) uz pusi dziļāk un intensīvāk kā parasti, vēršot uzmanību uz visām sava ķermeņa daļām un apzinoties emocionālo stāvokli. Kad kontakts ar sevi nodibināts, turpina elpot nedaudz dziļāk kā parasti, caur degunu, ar krūtīm, galvā maksimāli precīzi formulējot jautājumu vai lūgumu. Aizver acis, iekšēji sajūtot sevi esošā vai kādā sev zināmā spēka vietā – iemīļotā dabas nostūrī, savās mājās, kādā bērnības vietā, u.c. Vietu vēlams vizualizēt (ja tajā neatrodas), bet galvenais ir sajūta – ar visu ķermeni jājūtas tā, it kā būtu tur realitātē, izjūtot vietas skaņas, krāsas, garšas un smaržas. Kad sajūta spēka vietā ir nofiksēta un jautājums noformulēts, atver acis un, saglabājot enerģētisku (sajūtu līmenī) saikni ar iekšējo spēka vietu, dodas pēc zīmes. Visu laiku turpina vienmērīgi elpot, nedaudz dziļāk kā parasti, elpas ritmu saskaņojot ar soļu ritmu. Uzmanību ieteicams fiksēt pie elpas, lai galvu atbrīvotu no uzmācīgām domām. Domas, kas ienāk galvā (tas neglābjami notiks), jāatlaiž tikpat brīvi, kā tās nākušas. Atcerieties par saikni ar spēka vietu – starp vietu un gājēju veidojas tāda kā enerģētiska pavada, ko, procesam beidzoties, gājējs momentā ieritina savā aurā. Zīmi var atrast gan pēc pāris soļiem, gan pēc vairāku stundu iešanas, taču nav nekādu ārēju pazīmju, kas liecina par to, ka moments ir zīme, nevis iedomas. Šamanisma praksēs vispār jārēķinās ar ārēju pazīmju un stabilas atskaites sistēmas trūkumu, tādēļ neatliek nekas cits, kā izkopt uzticēšanos sev. Zīme var būt jebkas – uzraksts reklāmā, teikums no garāmgājēja, pēkšņi pamanīts koku zaru krustojums, saules atspīdums uz kaut kā, putna lidojuma virziens, automašīnas krāsa, suņa rejas, lietus, ēnu spēles, ziedu raksti, u.t.t. Par to, ka tā ir zīme, liecina ķermeņa reakcija – reizē aktivizējas visas uztveres sistēmas – ir jūtamas spēcīgas emocijas; ir pēkšņa, konkrēta ķermeniska sajūta (siltums, aukstums, vibrācija, sāpes, atslābums, u.c.); ir izcelta uzmanība zīmes virzienā un prāts to atšķir no visas pārējās vides. Ne vienmēr ir saprotams, ko zīme nozīmē, var pat teikt, ka ar prātu biežāk nav saprotams. Visprecīzākais ir intuitīvais pirmā mirkļa zīmes tulkojums, kas pavadīts ar izteiktām sajūtām un emocijām. Tādēļ jau tā tiek dota kā koncentrēta zīme, nevis garš loģisks skaidrojums. Pēc laika var nākt prātam saprotams garāks zīmes skaidrojums, bet var arī nenākt – tādā gadījumā jāvadās pēc emociju gammas atbilstības jautājumam un sajūtu atpazīstamības ķermenī. Ja zīme tikusi lūgta kā atbalsts, to vienkārši lieto visādos veidos attēlojot ap sevi un vizualizējot, pie viena restaurējot sajūtu un emociju gammu, kas nāca reizē ar zīmi. Ne vienmēr zīmes dotās atbildes un izvēles atbilst mūsu iegribām, jo tās tiek dotas no plašāka, augstāka skatpunkta. Taču tās vienmēr atbilst mūsu dvēseles vajadzībām, tās ir nekļūdīgas un atbilstošas attiecīgajam mirklim un jautātāja augstākajai būtībai. Lūgums atcerēties pēc zīmes saņemšanas ar cieņu pateikties tiem spēkiem, kas to devuši, tā nodrošinot ar katru reizi labāku kontaktu ar neredzamo pasauli.

Reizēm šamanisma praktizētāji organizē noteiktus rituālus, visbiežāk laiktelpas pagriezienu punktos – Saulgriežos, vai kādās citās nozīmīgās dienās un vietās. Tajos tiek piesaistīti atbilstošo stihiju gari, garīgie palīgi, veļi vai kādas citas būtnes. Rituāli var būt ārēji redzami, ar citu cilvēku piedalīšanos, vai arī iekšēji, citiem nemanāmi. Mūsdienās ārējās izpausmes vairs nav obligātas, ja cilvēks spēj savu energoinformatīvo lauku izmainīt un saorganizēt bez redzamām darbībām.

Prakses, ko ne katrs grib un var piekopt, saistās ar šamanismu kā dziedniecības veidu, tātad palīdzību citiem cilvēkiem. Tās ietver gan ceļojumus pa cita cilvēka energoinformatīvajām struktūrām, gan kontaktus ar viņa dvēseles daļām, dzimtas un totēmiskajām enerģijām, enerģētiskā lauka sakārtošanu un garīgo palīgu piesaistīšanu. Bieži vien šamanis ar dziedniecību, pareģošanu un rīkstniecību ir spiests nodarboties, lai būtu kādas peļņas iespējas, jo par darbībām neredzamos plānos diemžēl mūsu pasaulē algu nemaksā, bet sociāli atzītākam darbam nepietiek ne laika, ne citu iespēju. Ne visi cilvēki saprot, ka arī šamanim mūsdienās jāmaksā rēķini un jāskolo bērni, reizē lielu daļu savas enerģijas lietojot darbam, kas it kā nav manāms. Bez tīri specifiskām garīgās un šamaniskās dziedniecības praksēm bieži tiek lietota fitoterapija, dziedniecība ar dabas veltēm, kustību, enerģiju, mākslas elementiem uz citas metodes, kas nu katram tuvākas. Atšķirībā no fitoterapeita, šamanis nevis zin (kas arī nav izslēgts), kā katrs augs lietojams, bet uzzin to no kontakta ar konkrētā auga garu un attiecīgā cilvēka dvēseli. Šāda dziedniecība ir individuālāka, precīzāka, taču komplicētāka, jo nekam nav gatavu instrukciju.

To, ko agrāk šamanis darīja kopienas labā, mūsdienu šamaņi praktizē, palīdzot visai Zemei kopumā, jo sociālās kopienas ir zaudējušas aktualitāti. Šīs darbības joprojām ir ezotēriskas, tātad plašai publikai nepieejamas, jo tās notiek starp lieliem, globāliem spēkiem, kas cilvēka dzīvi ietekmē, taču pastarpināti. Šamaņu palīdzība ir vajadzīga Zemei kā būtnei, jo tās enerģētiskā struktūra tiek regulāri jaukta. Tas notiek gan speciāli, no mums naidīgu spēku puses, gan nejauši, cilvēku muļķības dēļ. Līdzīgas funkcijas Zemes un cilvēces labā pilda mūki klosteros un citi slēgtu garīgu prakšu kopēji. Šis nav viegls darbs, tas nav ne acīm redzams, ne atalgots parastā izpratnē, taču nepieciešams – pašlaik vairāk kā jebkad. Ikviens no mums var palīdzēt šiem šamaņiem un garīdzniekiem, kopjot savu apkārtējo vidi, savu emocionālo un intelektuālo dzīvi, un veidojot harmoniskas attiecības ar līdzcilvēkiem.

Marija Blūma-Kauliņa, šamaniski sistēmisko prakšu vadītāja.

Debespuses ap māju

Datums  

Mēs mostamies mājās, ik rītu izejam no mājām kādā noteiktā virzienā, ik dienu skatāmies pa mājas logiem uz kādu debespusi un darbojamies pagalmā vai dārzā noteiktās vietās attiecībā pret māju. Māja ir cilvēka dzīves centrs, redzamais un taustāmais sākuma punkts, ikdienas atskaites vieta – vieta, par ko mēs sakām, ka no tās var aiziet tālu un atgriezties. Mājas un apkārtējās vides iekārtošanu atbilstoši tam, kā cilvēks, kas tajā dzīvo, vēlas virzīt savu dzīvi, māca senā ķīnieši fen-šui mācība. Šī komplicētā zinātne plaši izplatījusies visā pasaulē, jo sniedz nenoliedzamus rezultātus, taču ikdienas lietošanai tā ir samērā sarežģīta. Fen-šui mācība balstās uz debespušu enerģiju un ar tām saistīto dabas stihiju izpratni. Debess puses visā pasaulē ir vienā virzienā, tādēļ šie principi darbojas visur vienādi. Tomēr katrai zemeslodes vietai ir savas raksturīgās īpatnības, kas to atšķir no citām zemēm un padara unikālu, piemērotu tieši tiem cilvēkiem, kas tur dzimuši un auguši. Latvijā valda tās pašas stihijas, kas Ķīnā, taču to daudzums apkārtnē ir atšķirīgs un tām ir arī savdabīgāki izpausmes veidi.

Debespušu enerģiju saaušanās ar cilvēka dzīvi iespējama, jo jebkurai dzīvai būtnei, gan cilvēkam, gan dzīvniekam, gan augam un pat akmenim ir noteikts enerģētiskais lauks un tam atbilstošs starojums, ko mūsdienās zinātnieki jau iemācījušies izmērīt. Senie cilvēki to sajuta bez mērierīcēm, un, apvienojot pārlaicīgās zināšanas ar mūsdienu atklājumiem, pasaules apraksts kļūst dzīvs un pamatots. Noteikta enerģija un vibrāciju amplitūda ir katrai krāsai un formai, katram elementam, ko ievietojam apkārtējā vidē. Noteikta vibrācija ir arī mūsu domām un emocijām, arī ķermeņa impulsiem, kas ietekmē dažādus dzīves notikumus. Arī notikumam kā fenomenam ir sava enerģija un informatīvs kopums, ar ko mijiedarbojas tur iesaistītās personas.  Mēs radām notikumus un notikumi veido mūs. Tātad – māja atrodas pasaules lielo enerģiju tīklojumā, un šim punktam globālajā audumā piemīt noteikts raksts. Mēs, cilvēki, uztveram mājas apkārtnes vibrācijas, tās ietekmē mūsu iekšējās kustības un spēkus, kas savukārt iekustina atbilstošā virzienā ārējās pasaules notikumus. Tāds ir šī „maģiskā” procesa loģisks skaidrojums.

Manis piedāvātajā debespušu modelī nosacīti darbojas astoņi virzieni – četri galvenie, un vēl četri, kas tos savieno. Ar katru šo virzienu saistītas noteiktas enerģijas, kas izpaužas visās cilvēka dzīves jomās – darbā, ģimenē, sociālajās attiecībās un iekšējā komfortā. Ja tas viss ir līdzsvarā, arī fiziskā un garīgā veselība tiek nodrošināta, dzīve rit uz augšu, plaukst radošums un labklājība un cilvēks jūt savu gara aicinājumu. Katram galvenajam virzienam ir sava valdošā stihija (ūdens, uguns, zeme un gaiss), ko var vai nu piesaistīt un aktivizēt, vai neitralizēt tās iedarbību savā dzīvē. Katram virzienam atbilst arī kāda krāsu spektra daļa – ja attiecīgās krāsas priekšmeti, augi vai ziedi atrodas šajā virzienā, tas tiek aktivizēts. Precīzam problēmas risinājumam kādā sarežģītā situācijā labāk noderēs speciālista padoms, bet nelielas korekcijas savā apkārtnē droši var ieviest katrs pats, pēc tam pārliecinoties par rezultātu. Jāpiezīmē, ka rezultātu nevajag gaidīt jau nākošā dienā (kaut gan gadās arī tā), jo jāpaiet kādam laikam, kamēr materiālā pasaule ap mums pārkārtojas atbilstoši tiem jaunajiem signāliem, ko mēs tai sūtam.

Plānojot teritoriju, lielākā nozīme ir mājai, kas uzskatāma par dārza centru, ieejai dārzā un ieejai mājā. Ja teritorijā ir vairākas ēkas, kas tiek lietotas atšķirīgiem mērķiem (piemēram, dzīvojamā māja, šķūnis, garāža un pirts), enerģijas ap tām kārtojas atšķirīgi, bet tās vēlams saskaņot kopējā vienotā vides modelī, kas ir labvēlīgs visiem mājiniekiem. Lai piesaistītu un aktivizētu kādas debespuses virzienam atbilstošās enerģijas, attiecīgajā virzienā var ierīkot logus mājā, ieejas durvis, soliņus sēdēšanai, vietu aktīvai darbībai, iestādīt atbilstošas enerģētikas koku vai piemērotas krāsas ziedus. Ļoti labi, ja ikdienā uzmanību piesaista kaut kas enerģētiski atbilstošs, kas atrodas attiecīgajā virzienā iepretim logam. Lai mazinātu kādas debespuses pārmērīgo ietekmi dzīvē, attiecīgajam virzienam pievērš minimālu uzmanību, taču neievieto tur tieši pretējas iedarbības elementu (tas var radīt konfliktsituācijas).

Latvijā tradicionāli dzīvojamās mājas pret debespusēm novieto šķērsām galvenajiem (ziemeļu, dienvidu, austrumu, rietumu) debespušu virzieniem, tātad – ar sienām dienvidaustrumu, dienvidrietumu, ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu pusēs. Pret galvenajiem virzieniem pavērsti mājas stūri. Mūsdienās šāds novietojums vairs nav tik aktuāls, ēku arhitektūra ir sarežģītāka, tādēļ katram jārēķinās ar savas esošās vides īpatnībām. Apdzīvotās vietās jārēķinās arī ar to, ko sabūvējuši kaimiņi – viņu teritorijas centrs ir viņu māja, bet mūsējās – mūsu māja. Ja kādu virzienu no mūsu mājas skatoties, aizsedz kaimiņa celtne, šī virziena enerģijas plūsma tiek bremzēta. Ja kādā virzienā notiek ļoti aktīva darbība aiz mūsu sētas (iela ar aktīvu satiksmi, sporta laukums, kaimiņa darbnīca, u.c.), tā aktivizēs sev raksturīgā jomā enerģijas, kas plūst uz mums. Tādēļ kaimiņus un ārējo novietojumu, pērkot māju, jāizraugās īpaši rūpīgi, jo tos mes tieši ietekmējot nevarēsim izmainīt. Vieglāk ir ar pašu māju un dārzu ap to. Ja kādā no virzieniem, ko vēlamies aktivizēt, nav ne logu, ne durvju, tur var ierīkot aktīvas darbības zonu ārpus mājas, bet pie iekšējās sienas piekārt atbilstošu attēlu. Ko šai vietā darīt – tas jāizvēlas atbilstoši tam, ko gribam panākt. Tā var būt automašīnas novietne (piesaistīs kustību, pārmaiņas), ugunskura vieta (aktivizēs attiecības ar cilvēkiem) vai peldvieta (palīdzēs uzsākt ko jaunu, atjaunos veselību). Ļoti spēcīgs elements kādas debespuses aktivizācijai ir šūpoles.

Austrumi ir viens no galvenajiem virzieniem, tas visvairāk saistīts ar jūtu un emociju pasauli. Austrumu puse aktivizē fantāziju, radošo potenciālu, atjaunošanos. Šis virziens ietekmē ģimenes veidošanu un nostiprināšanu. Austrumi ir dzimšanas virziens – gan fiziskā, gan spēku un domu līmenī. Gada ritumā austrumi atbilst pavasarim, bet diennakts mērogā rīta stundām. Krāsu spektrā visatbilstošākie būs dzeltenie toņi, bet aktīvākā dabas stihija, kas nāk no šī virziena, ir ūdens.

Ja ar dārza enerģiju palīdzību vēlamies aktivizēt dzīves jomas, kas saistītas ar austrumiem, šai mājas pusē var novietot soliņu, ko apspīd rīta saule – šeit vislabāk raisīsies domas par nākotni, vai iepretim logam iestādīt kādu pavasarī ziedošu augu dzelteniem ziediem. Kompozīciju var papildināt starp ziediem ievietota strūklaka ar tekošu ūdeni. Atbilstoši augi – Dzeltenais rododendrs, Zeltlietus, Karaganas, Ābeles, Pienenes, Saulespuķes, Dienziedes, Naktssveces, Vīgriezes, Citronmelisa.

Ar austrumu enerģijām saistīts dienvidaustrumu virziens. Tas ietekmē bērnu radīšanu un audzināšanu, māksliniecisko jaunradi un visa skaistā izpausmes. Šī puse aktivizē spēju materializēt idejas, izpaust jūtas un iedvesmot citus cilvēkus. Fiziskai un emocionālai veselībai labvēlīgs virziens. Atbilstošās krāsas būs spilgtie, oranžie un saulainie toņi. Diennakts ciklā šī puse aktivizējas priekšpusdienā, bet gada ritumā šis ir vasaras sākums.

Šai pusē var ierīkot bērnu rotaļu laukumu, vietu sportiskām aktivitātēm vai peldbaseinu. Dienvidrietumu pusei patīk, ka to rūpīgi kopj – pļauj mauriņu, ierīko ziedu dobes un audzē pārtikā lietojamus augus. Saistošas enerģijas būs košajām Rozēm, Peonijām, Īrisiem, Sirdspuķēm, Bumbierēm, Sausseržiem, Akācijām, Zemenēm, Jāņogām un Kliņģerītēm.

Dienvidiem piederošās enerģijas ir visaktīvākās. Dienvidi ir dzīves spēka un prieka puse, Saules un pārpilnības virziens. Šī puse atbild gan par kaislībām un seksuāliem kontaktiem, gan dažādām cilvēku savstarpējām attiecībām, tā ietekmē naudas plūsmu un materiālos resursus. Atbilstošā dabas stihija ir uguns, bet krāsu spektrā te iederas spilgti sarkanie, purpura un rožainie toņi. Diennakts ritmā dienvidiem atbilst pusdienlaiks, bet gada mērogā vasaras vidus.

Lai aktivizētu dienvidu enerģijas, var izmantot sarkanās un rozā krāsas, liela auguma kokus stādīt tā, lai tie neaizsedz saules gaismu. Ļoti iederīgi būs dažādi dārza kamīni, ugunskura vai grila vietas, ap ko pulcēties dārza svētkos. Augi, kas šo virzienu aktivizē – Ozols, Kļava, Vilkābele ar sarkaniem ziediem, Krūmcidonija, Upenes, Magones, Monardas, Kāršu rozes, Uzpirkstītes, Dālijas.

Praktiskāks ir dienvidrietumu virziens, kas veicina mājas un ģimenes labklājību, materiālo stabilitāti, dzimtas māju veidošanos un tās iemītnieku uzplaukumu dzīvē, kā arī nostiprina teritorijas saimnieku stāvokli sabiedrībā. Šī puse nosaka to, cik droši mājas iemītnieki jutīsies gan savā vidē, gan ārpus tās, to vēlams aktivizēt bailīgiem cilvēkiem. Dienvidrietumiem atbilst tumšākas krāsas – bordo, vara un bronzas toņi. Gadalaiks – vasaras beigas vai agrs rudens, diennakts atbilstošais laiks – pēcpusdiena.

Dienvidrietumus aktivizē dažādas saimnieciskas darbības, šeit var ierīkot garāžu, noliktavu vai pagrabu, tajos glabātās lietas būs drošībā un ilgi kalpos savam īpašniekam. Atbilstoši augi ir Egles, Kastaņi, Veigelas, Vīnogas, Ileksi, Rudbekijas, Flokši, Kurpītes, Lupīnas, Rīcins.

Rietumos atrodas zona, kas atbild par ražas ievākšanu un darbu pabeigšanu, tā veicina labvēlīgu rezultātu jebkurām darbībām. Šis virziens jāaktivizē cilvēkiem, kam grūti pabeigt iesāktās lietas. Virziens visvairāk saistīts ar darbu, karjeru un personīgo biznesu. Šai pusei atbilst brūnās un melnās krāsas, valdošā dabas stihija ir zeme, ko pastiprina augi ar rūgtenu aromātu. Gada ritumā tas ir rudens, bet diennaktī vakars.

Šo virzienu aktivizē dažādi dekoratīvi akmeņi, akmens mūri un krāvumi, vai bruģēti laukumi. Kā jau aktīvā un praktiskā zonā, te var celt darbnīcas un saimniecības ēkas, bet ne pārāk augstas celtnes, lai neaizsegtu virziena spēku plūdumu. Arī izteiksmīgs zemes reljefs piesaistīs rietumu enerģijas. Atbilstošie augi – Kastaņi, Oši, Lazdas, Valrieksti, Aronijas, Plūškoki, Krizantēmas, Helēnijas, Ehinācijas, Samtenes.

Īpatnējs virziens ved uz ziemeļrietumiem – sadzīvē tas ir mazāk lietojams, jo atbild par materiālo lietu izbeigšanos, transformāciju un pāreju citā eksistences formā. Pēc mītiskajiem pasaules uzskatiem šeit atrodas nāves punkts, tādēļ ziemeļrietumu virzienā agrāk veidoja kapsētu vārtus un ejas. Ar galvu uz šo pusi ir labi likt gulēt mirējus, lai viņu pāreja citā saulē noritētu viegli un gludi. Cilvēka dzīvē šis virziens aktivizē pārdomas un secinājumus pēc kāda darba vai attiecību pabeigšanas, tas palīdz izvērtēt un sakārtot vērtības un resursus tālākai dzīvei. Patīkami, ka šī puse atbild arī par mantojuma lietām un attiecībām ar senčiem. Kalendārā ziemeļrietumi ir vēls rudens (veļu laiks) un vēls vakars. Atbilstošās krāsas ir visi violetie un pelēcīgie toņi.

Ziemeļrietumu enerģijas ir atbilstošas komposta kaudžu un kanalizācijas bedru ierīkošanai, tad tajās esošais saturs tiks viskvalitatīvāk pārstrādāts. Šai virzienā ir labi ierīkot pirtis un dīķus pie tām, jo pirtī notiek visefektīvākā attīrīšanās un enerģiju transformācija. No augu valsts atbilstoši ir visi skujeņi un mūžzaļie augi. Var minēt Tūjas, Īves, Pacipreses, Bukšus, Klintenes, Viršus, Efejas, Miķelīšus, Astilbes, Vēlziedes.

Visēnainākā un vēsākā dārzā ir ziemeļu puse. Šis virziens atbild par cilvēku garīgo dzīvi, zināšanu ieguvi un informācijas apmaiņu, kā arī stimulē jaunu ideju rašanos. Ziemeļu enerģijas ir lēnas un mierīgas, augi te aug lēnāk, kā citās dārza pusēs. Krāsu gammā atbilst baltā krāsa un citi gaiši toņi. Kā dabas stihija minams gaiss, ko piesaista skatienam atklāta ainava šai virzienā. Ziemeļu gadalaiks ir ziema, bet diennakts ritmā tam atbilst nakts.

Latvijā ziemās mēdz traucēt auksti ziemeļu vēji, tādēļ bieži vien šī puse tiek aizstādīta ar dzīvžogiem, taču, ja tos ierīko gar pašu teritorijas robežu, un priekšā piestāda kādu dekoratīvu krūmu baltiem ziediem, gara spēka aicinājums un cilvēciskās sadzīves komforts būs līdzsvarā. Šī puse nav domāta aktīvai darbībai, taču te vislabāk raisās domas, tādēļ kāda lapene aizvējā būs īstā vieta pārdomu brīžiem. Ziemeļi mūs savieno ar bezgalīgo informatīvo lauku, tādēļ to pat vēlams daļēji ierobežot, lai ietilpinātu cilvēka apziņas laukā. Atbilstoši augi ir Baltegles, Kadiķi, Gobas, Sniegogas, Spirejas ar baltiem ziediem, Grimoņi, Hortenzijas, Mūžzaļie rododendri, Mahonijas, Maijpuķītes.

Ziemeļaustrumu virziens ir saistīts ar dzīvības ieņemšanu, ar atdzimšanu, ar ideju realizēšanas sākotnējiem impulsiem, arī ar mājinieku veselību. Šis ir pirmavota virziens. Tam atbilst gaišie pasteļtoņi un debeszilās krāsas. Kalendārajā aspektā atbilstošs ir agrs pavasaris un rītausma, saullēkts. Ziemeļaustrumus ieteicams aktivizēt cilvēkiem, kam grūti saņemties uzsākt kaut ko jaunu, kā arī visiem, kam ir ilgstošas veselības problēmas.

Ar skatu uz šīs puses logiem ir labi novietot slimniekus, lai austošās saules stari tos modina un ienes istabā kāda gaiša ziedu krūma smaržu. Ja ziemeļaustrumos atrodas aka vai ūdens avots, šis ūdens mājas iemītniekiem būs dziedniecisks. Te var audzēt dažādus ārstniecības augus un garšaugus – tajos būs vairāk aktīvo vielu, kā citur augušos. Atbilstoši augi ir Bērzs, Jasmīns, Deicija, Ieva, Neaizmirstulītes, Muskarītes, Salvijas, Rasaskrēsliņi, Anemones, Sniegpulkstenīši.

Ikviena cilvēka dzīvē darbojas visas šīs enerģijas, taču ne vienlīdz aktīvi. Tādēļ, atkarībā no tā, kādi ir katra mērķi, vēlmes un motīvi pašreizējā brīdī, varam izvēlēties aktivizēt vienu vai vairākus noteiktus virzienus. Noteikti jāņem vērā viss, kas teritorijā jau atrodas, arī cilvēki, ar ko kopā dalām mājokli, jo nav divu vienādu māju vai dārzu, divu vienādu cilvēku vai situāciju.

Marija Blūma-Kauliņa, augu un vides enerģētikas speciāliste.

Kas ir sistēmfenomenoloģija

Datums  

Šī ir mācība, virziens, metožu kopums, kas strādā ar cilvēka dzīves parādībām un elementiem (fenomeniem), tverot tās kopsakarībās ar cilvēku veidojošajām enerģētiskajām un informatīvajām sistēmām. Pamatā ir uzskats, ka cilvēks nav ‘vientuļa sala’, bet savas dzimtas un dvēseles loku dalībnieks. Tāpat kā ģenētiski mūsu ķermeņu veidolus nosaka gēni, mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, talantus, emocijas un garīgos aicinājumus veido fenomeni, kas pieredzēti mūsu dzimtā un mantoti dvēseles karmiskajā pieredzē. Sistēmas fenomens šajā gadījumā ir kā tās dotais nospiedums, pēda mūsu enerģētskajā laukā.  Ja sistēma ir sakārtota, ja visi elementi tajā ir savās vietās, cilvēka dzīve rit viegli un pilnvērtīgi, tā ir adekvāta viņa personīgajām vēlmēm un aicinājumiem. Ja sistēmā ir kādi defekti, tie pieprasa no cilvēka pastiprinātu enerģijas atdevi uz šiem fenomeniem, kā rezultātā cieš cilvēka personīgā attīstība, attiecības ar līdzcilvēkiem, veselība, darbs un pašrealizācija. Continue Reading

Sistēmiskie sakārtojumi

Datums  

Sistēmiskie sakartojumi ir mūsdienu psiholoģiskās un enerģētiskās prakses, kas atjauno dabisko mīlestības un enerģijas plūsmu cilvēka iekšējās un ārējās sistēmās – starp dzimtas locekļiem, paša iekšējām daļām, citu laiku un dzīvju aspektiem. Sociālās struktūrās – uzņēmumos un organizācijās sakārtojumi atjauno pozitīvas enerģijas plūsmu starp kompāniju un klientiem, vadību un darbiniekiem, piedāvātajiem produktiem un pakalpojumiem un pieprasījumu, naudas plūsmu, izdevumiem un ienākumiem.

Continue Reading

Mēness nozīme cilvēka dzīvē

Datums  

Mēness, tāpat kā Saule, pastāvīgi pāriet no vienas Zodiaka zīmes otrā. Ja Saule atrodas katrā Zodiaka zīmē mēnesi, tad Mēness pāriet no vienas zodiaka zīmes uz nākamo zīmi katras divas-trīs dienas.

No Mēness atrašanās noteiktā zodiaka zīmē ir ļoti atkarīga arī cilvēka garastāvokļa tendences, intereses un noslieces uz vienu vai otru dzīves sfēru vai darbību.

Continue Reading

Mēness tranzīts pa zodiaka zīmēm

Datums  

Mēness tranzīts pāri Auna zodiaka zīmei

Šajās dienās parasti palielinās cilvēka fiziskā un psihiskā aktivitāte. Cilvēki paliek daudz impulsīvāki, uzņemas atbildību un iniciatīvu, viņos parādās tieksme būt līderiem, pieaug azarts. Tas ir spontānās darbības periods, kuram ir raksturīga tieksme nekavējoties realizēt visas cilvēka prātā ienākošās idejas un nodomus. Pirmajā vietā dominē personīgās intereses. Pieaug tieksme uzspiest citiem savu gribu, kas noved pie strīdiem un neapdomīgas uzvedības. Mēness Aunā bieži pastiprina vecāku jūtas, bet bērni paliek daudz kustīgāki, nepaklausīgāki un viņiem ir tieksme ignorēt jebkuras pavēles un aizliegumus. Viņos rodas interese par visu jauno un piesardzība paliek vājāka.

Continue Reading

Melnais mēness – LILITA

Datums  

Astronomiski Melnais Mēness ir Mēness orbītas punkts – Mēness apogejs.

Mēness orbīta, rupjāk izsakoties, no sevis sastāda elipsi. Mēness elipses lielo asi (ass, pie kuras elipse ir visvairāk izstiepta) sauc par aspida līniju. Līnijas divus galējos aspida punktus sauc par perigeju un apogeju.

Continue Reading

Mēness dienas un sapņi

Datums  

1 Mēness diena

Simboli: lukturis (lampa), gaisma, svētbildes lampiņa, trešā acs.

Sapņi – Nosapņotais sapnis realizējas ar lielu precizitāti pēc izsapņotā. Ja sapnis labs – tas ir uz prieku, ja slikts – nepievērsiet tam uzmanību, tas viegli aizies pats, ja vien nekoncentrēsieties uz šo sapni, bet viegli atlaidīsiet to no sevis. Sapņi nemēdz būt smagi.

Continue Reading

Mēness – mūsu ēdiens un garšas

Datums  

No Jauna Mēness līdz Pilnam Mēnesim cepiet pīrāgus – šajā periodā raugs ir aktīvs un mīkla ceļas lieliski. Arī citi derīgie mikroorganismi „strādā” labi un veiksmīgi izdosies pagatavot skābpiena produktus, kvasu, mājas vīnu, alu. Vēl augošā Mēnesī vajag skābēt un sālīt dārzeņus un augļus (nelikt burkās glabāšanai). Kamēr Mēness aug, organismam visi produkti ir labi, var droši rīkot viesības. Īpaši labas dienas ballītēm ir 6., 7. un 13. Mēness diena. Tomēr tiem, kuriem ir kuņģa-zarnu trakta hroniskas saslimšanas, neskatoties uz šī perioda saudzējošām īpašībām, nevajag atkāpties no diētas. Liekā svara īpašniekiem arī labāk būtu ievērot atturību ēšanas paradumos, jo savādāk var „izaugt” kopā ar Mēnesi. bet tiem, kuri vēlas palielināt sava ķermeņa masu, ir jāķer moments – viss apēstais aizies labumā.

Continue Reading